Gunārs Priede (1928 – 2000) dramaturgs 44 lugu autors

Dzimis Rīgā Pabeidzis LVU Arhitektūras fakulkāti (1953) Dramaturģijā darbojas kopš 1955.gada

Zilā Režisors Mihails Kublinskis Izrādes dizains - Ieva Kauliņa Lomās: Juris - Ainārs Ančevskis Rasma - Lolita Cauka vai Lāsma Kugrēna Linda - Evija Skulte vai Līga Vītiņa Vidvuds - Juris Lisners

Jura lomā - Ainārs Ančevskis

Rasma – Lolita Cauka

Kaut arī zilā ir Latvijā gandrīz izmirušu govju suga, kas paretam ganās kaut kur pie lībiešu krasta un ko piemin tautasdziesmās, šī Gunāra Priedes luga kļuvusi par latviešu dramaturģijas klasiku, kas gaida spēcīgas interpretācijas, tajā ierakstīto ibsenisko motīvu dēļ. Ziemeļnieciskā noslēgtībā neizrunāti vārdi, nenoskaidrotas attiecības padara dramatisku mātes un dēla saprašanos tagadnē un ir par iemeslu traģiskiem notikumiem pagātnē.

Zilās ir reintroducētas un apdzīvo Latvijas laukus, mediju ziņas un tūristu ceļvežus. Pieredzētais maina dzīves un cilvēkus pašus neatkarīgi no tā, vai vēlamies to pieņemt.

Izlīgšanu ar pagātni var meklēt katra cilvēka pieredzē un atbildībā par savu rīcību, mēģinot saprast, kāpēc noticis tā un ne citādi. Izlīgšanu ar citiem cilvēkiem var meklēt kopējās cilvēciskās vērtībās, runājot par savām un uzklausot citu cilvēku ciešanas.

Ievadot savu piezīmju publikāciju, dramaturgs Gunārs Priede ( ) rakstīja: "Kāpēc mēs apstājāmies pie gada? Tas bija beidzamais no maniem darba gadiem Rakstnieku savienības pirmā sekretāra postenī, kad gaisā jau virmoja trešā atmoda. Kad ar Saulcerīti Viesi gatavojām Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienas atzīmēšanu un vedām uz Vāciju viņam veltītu izstādi. Kad no dzīves aizgāja Ārija Elksne. Kad uzrakstīju lugu "Centrifūga"... klusībā ceru, ka citiem manas rakstu rindas varbūt noderēs kā laikmeta dokuments.

Dramatiska darba specifika Dramaturģija ir attēlojošs literatūras veids: balstās uz sižetu un tēlu sistēmu, tajā rādītas personas notikumos. Autors nevar dot psiholoģisko raksturojumu, nevar pats motivēt tēla rīcību, visam jābūt dzirdamam personu runā un uz skatuves arī redzamam rīcībā un žestos. Raksturi atklājas darbībā, cīņā, konfliktos. Cīņa var būt ārēja (sociāla, sadzīves rakstura) un iekšēja (psiholoģiska). Lugas domātas skatuvei, tāpēc tām jābūt uzvedamām vienā vakarā. Tās nav tik plašas kā romāni. Darbojošos personu skaits –neliels, darbība – koncentrētāka, saistīta ar kādu vienu notikumu vai problēmu, kuras pamatā ir ass konflikts.

Traģēdija - luga, kuras pamatā nesamierināms konflikts ar neuzvaramu pretinieku (likteni, dievu vai dieviem, morāles normām, pārdabiskiem spēkiem u.tml.), kas varonim sagādā traģiskas ciešanas vai liek iet bojā. dievu morāles Radusies senajā Grieķijā; Eshils Saistītais Prometejs, Sofokls Antogone, V. Šekspīrs Hamlets, Romeo un Džuljeta, Karalis Līrs – raksturu traģēdija Rainis Indulis un Ārija, Jāzeps un viņa brāļi A. Upīts Mirabo, Spartaks, Žanna dArka

Komēdija Luga, kuras centrā izvirzīti komiski raksturi komiskās situācijās, kas atklājas ar valodas komikas palīdzību Satīriskā komēdija – centrā izsmejami, atmaskojami raksturi Liriskā komēdija – jautra luga, kurā lirika mijas ar smiekliem, humors ar satīru. Traģikomēdija – traģiskais un komiskais pastāv līdzās, raksturu pretrunīgums tos padara smieklīgus un traģiskus reizē. Farss – jautra izrāde par sadzīves tēmām

Drāma Luga, kurā atspoguļojas nopietnas sadursmes starp varoņiem cīņā par tādiem mērķiem, kas nosaka viņu eksistenci un dzīves jēgu

Drāma –darbības māksla Pamatā dialogi, monologi, nav vēstījuma, aprakstu. Teksts ir iekšēja žesta, iekšējas darbības ārēja izpausme Darbības spraigumu nosaka konflikti Pretrunu un cīņas tēlotāja māksla, kurā autors liek personām atklāties sarunās, runās. Ierobežota laika un telpas ziņā.

Darbība Tēlu rīcība sižetā Iekšējā darbība Ārējā darbība Peripetija - negaidīts pavērsiens, strauja pārmaiņa tēla dzīvē vai notikumu attīstībā Intriga – mulsinošs, spraigs sižeta savijums

Darbības struktūra Rīcības motīvi Rīcība, tās norise Mērķis Rezultāti Analizējot darbību, šie elementi jāizvērtē Lugā darbību virza notikumi, situācijas, to nomaiņa, raksturi, idejas

Darbības attīstība Ekspozīcija – priekšnosacījums darbības aizsākumam Kāpinājums – satraucošais moments, darbības elements, kas iekustina darbību Kulminācija, peripetija – punkts, pēc kura darbība risinās līdz katastrofai Krītošā darbība -palēninošais moments, novilcina lugas beigas Katastrofas atrisinājums

Konflikts - palīdz atklāt raksturus Sadursme: atšķirīgi viedokļi, raksturi, pārliecības, vajadzības, vērtību izpratne u.c. Psiholoģiskie konflikti -iekšējie Ārējie konflikti, kas rodas un risinās neatkarīgi no indivīda gribas – sociālie, sadzīves Nejaušības, gadījuma ietekme Neprognozējami apstākļi

Iekšējais konflikts Ideālu Uzskatu Vērtību izpratne

Ārējais konflikts Ārēju motīvu izraisīta sadursme

Veids, kādā cilvēks redz pats sevi. Tajā iekļauta cilvēka attieksme, uzskati un idejas par sevi. Katram cilvēkam ir unikāla paškoncepcija, katrs ir unikāls. Divi cilvēki nevar visu saprast vienādi. Pašcieņa – veids, kā cilvēks vērtē sevi – nosaka to, kā cilvēks uzvedas un reaģē konflikta situācijās

Konfliktu pasaulē ir daudz, bet cēloņu - maz. Pamatvajadzības Atšķirīgas vērtības Atšķirīga uztvere Atšķirīgas intereses Ierobežoti resursi Psiholoģiskās vajadzības

Katastrofa – apvērsums, asa krīzes situācija tēla dzīvē Katarse – konflikta augstākā pakāpe, kas paver ceļu risinājumam, nevairo bezizejas situāciju. Emocionāla atbrīvošanās no nevēlamām kaislībām, līdzcietības rašanās, psiholoģiska atslodze

Tēlu runa Lugas teksta pamats Tēla pašatklāsmes līdzeklis Darbības virzītāja Runa realizējas dialogā, monologā, polilogā Atklāts dialogs – tieša domu apmaiņa, trieciens – prettrieciens Netiešs dialogs – saruna, kurā tēls ieklausās sevī, nevis reaģē uz partnera sacīto Replika – tēla atbilde uz cita sacīto, jebkurš tēla izteikums Replika sev, zālei Monologs – tēla runa, ko adresē sev, atklājot iekšējo pasauli un psiholoģisko pārdzīvojumu, gūstam priekšstatu par tēla apziņu un zemapziņu

Sižets lugā balstās uz konfliktu hroniku. Tas ir laika ziņā ierobežots darbības iekšējais dramatiskais spriegums, kurā ar dialoga palīdzību atsedzas gan raksturi to attiecībās, gan autora vērtējums par tiem Par lugas kompozīciju sauc personu un to darbības mērķtiecīgu izkārtojumu telpā un laikā.

Kompozīcija personas rīkojas, darbojas konkrētā situācijā Epizode – nosacīti patstāvīga sižetiska vienība Skats – arī aina – lugas daļa, kurā tēlu skaits ir nemainīgs Cēliens – norobežo nepārtrauktu darbības posmu lugā

Piecu cēlienu lugas kompozīcija 1.cēliens – ekspozīcija, raksturo darbības apstākļus, laiku, vidi, iezīmē tēlu raksturus 2.cēliens – sarežģījums un kāpinājums; darbības aizsākums (mērķi, jūtas, tieksmes, kas nosaka turpmāko rīcību, parādās citas personas un viņu mērķi. Kāpinājums iezīmē darbības attīstību, kad tiek noskaidrotas iespējas realizēt tēlu nodomus un intereses, saplūst paralēlās sižetiskās līnijas, pieaug spriedze

3.cēliens – kulminācija – darbības maksimāla spraiguma brīdis, uzskatu sadursme, konflikts kā darbības un pretdarbības rezultāts 4.cēliens – atslābums – posms, kad konflikts tuvojas atrisinājumam, darbības un pretdarbības aktivitāte samazinās, personu loks kļūst šaurāks. Atrisinājuma savdabīga aizkavēšana 5. cēliens – atrisinājums; konflikta rezultāts vai katastrofa. Visi iepriekšējie darbības motīvi noskaidrojas, kļūst saprotami.

Citi kompozīcijas paņēmieni Nepārtrauktā kāpinājuma princips – sižets veidojas kā nemitīga cīņa, kas attīstās no sīkām un lielām sadursmēm, svarīgākās no tām atklājot lugas noslēgumā. Katrs nākamais skats ir spriegāks par iepriekšējo. Darbība bez atslābumiem,

Sižets lugā Balstās uz notikumu un konfliktu hroniku Sižeta attīstības posmi pēc G. Freitāga: ievadījums darbībā, kāpinājums, satraukums, kulminācija, kritiens, pavērsiens atpakaļ, katastrofa Fabula ir daiļdarbā ietverto notikumu secīgs izklāsts: hronoloģiska, retrospektīva, paralēla, pamīšus Bezfabulas sižets – asociatīvs princips, katra epizode ir laikā un telpā noslēgta vienība, maza drāma

Dialogs – lugas valodiskās izpausmes pamatforma Dialoga un remarkas attiecības Dialoga konstrukcija Rakstura valodas individualizācija dialogā Klasiskais dialogs – replikas saāķējas, to jēga atklājas kontekstā, situācijā. Teikumi ir aprauti, vārdi -izlaisti, daudz noklusējumu. Improvizētais jeb pārtrauktais dialogs – raksturi runā un domā paralēli, nereaģējot uz partnera teikto.

Monologs

Remarka - autora piebilde, paskaidrojums dramatiskā tekstā. Dod norādes par apstākļiem, situāciju, vidi, personu raksturiem, pārdzīvojumiem, rīcību, žestiem, intonāciju