Andrejs Pumpurs dzimis muižas vīndedža ģimenē, gadā beidzis Lielvārdes draudzes skolu. No gada strādājis par mērnieka palīgu dažādās Vidzemes muižās. Sevišķi nozīmīgs bija Vecpiebalgā pavadītais laiks ( ), kur Pumpurs iepazinās ar vairākiem sava laika nozīmīgākajiem kultūras un tautiskās atmodas darbiniekiem. Pirmais presē publicētais dzejolis: gadā. Rakstījis romantiskus dzejoļus tautiskās atmodas garā, daudzi no tiem tapuši tieši Vecpiebalgas posmā. No līdz gadam Pumpurs strādāja Jumurdas muižā par mērnieku, muižas pārvaldnieku, mežzini. No līdz gadam Pumpurs dzīvoja Rīgā, kopā ar izdevēju un žurnālistu Bernhardu Dīriķi atvēra grāmatveikalu, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, presē publicēja dzejoļus un prozu (stāstu Erkus Munte, 1875, kurā vēstīts par senprūšu brīvības cīņām) gadā Pumpurs devās uz Maskavu, kur iestājās slāvu brīvprātīgo pulkā, lai piedalītos serbu atbrīvošanās cīņās pret turkiem, bija topogrāfs Donas kazaku pulkā. Cīņās Pumpurs nepaguva piedalīties, jo, kad pulks nonāca Serbijā, bija jau noslēgts pamiers. Taču visa turpmākā Pumpura dzīve daļēji bija saistīta ar dienestu Krievijas armijā gadā viņš beidza Odesas junkuru skolu, dienēja Krievijas dienvidos, atgriezās Rīgā, atjaunoja sakarus ar latviešu kultūras darbiniekiem, cita starpā piedalījās slepenajā narodovoļcu pulciņā, tika apsūdzēts kā pulciņa vadītājs, taču attaisnots gadā Tērbatā tika pabeigts eposs Lāčplēsis, divus gadus vēlāk iznāca Pumpura dzejoļu apkopojums Tēvijā un svešumā gadā Pumpurs ieguva štābkapteiņa dienesta pakāpi, no gada strādāja Dvinskas (Daugavpils) intendatūrā, pavadīja armijas mantu sūtīšanu pa Krieviju un Āziju, tostarp pabija arī Ķīnā, bet šai laikā rakstīja maz.

Savijumā ar fantastiku un dzejnieka etnogrāfisko un citu uzskatu īpatnējā tvērumā Lāčplēsī iezīmējas senlatviešu materiālā un garīgā dzīve, tautas ieražas un ticējumi; eposā daļēji vērojama senlatviešu nodarbošanās, te ir viņu pilis, virsaiši, apģērbs un ieroči, vasaras saulgriežu un auglības svētki Jāņi, kāzu tradīcijas. A.Pumpura ierosmes avots eposa rakstīšanai bijusi tautas vēsture, folklora, Indriķa Livonijas hronika, G. Merķeļa Vidzemes senatne un Vanems Imanta, jaunlatviešu raksti un Ausekļa dzeja par latviešu senatni.

Eposa Lācplēsis motīvi plaši izmantoti latviešu literetūrā. Rainis Lāčplēša tēlu savā daiļradē izmantojis vairākkārt, jo īpaši lugā Uguns un nakts. A.Pumpura eposa motīvi vērojami arī J.Sudrabkalna, J. Petera, K.Skalbes, Ā. Elksnes, M. Čaklā un citu autoru darbos. Lāčplēša tēlam daudzkārt pievērsušies arī tēlotājas mākslas pārstāvji, piemēram, telnieks K.Zāle Brīvības pieminekli un A.Pumpura kapa piemineklī. Komponists Zigmars Liepiņš un dzejniece Māra Zālīte gadā izveidoja rokoperu Lāčplēsis, kurā galveno lomu dziedāja Rodrigo Fomins.

Lāčplēša sacerēšanas ideja dzimst laikā,kad norisinās latviešu tautas konsolidācija nācijā, t.i., šī eposa iecere rodas tautas vēstures griežu periodā. Lāčplēsisatspuguļo būtiski svarīgas tautas vēstures procesa tandences. Ar demokrātismu, tautas slavinājumu, antifeodālo mērķtiecību Lāčplēsis sniedz sava laika progresīvo ideju spilgtu izpausmi, turklāt šai sakarā darbā radoši izmantoti folkloras un tautas mitoloģijas motīvi un tēli.Idejiskuma ietekmes spēka un rakstura ziņā Lāčplēsis atbilst cittautu folklorā un rakstniecības eposiem.

Eposa galvenais konflikts ir tautas varoņa Lāčplēša un iebrucēja Tumšā bruņinieka cīņa. Ievērojot eposa kompozīcijas principus, Pumpurs Lāčplēsī veidojis vairāku dramatisko notikumu virkni – Lāčplēša varoņdarbus, no kuriem ievērojamākais ir senās Burtnieku pils uzcelšana. Autors ir uzsvēris, ka cilvēka dzīves uzdevums ir darboties tautas labā.

...Izrīkots šādi, ceļā tu dosies Uz mūsu slaveno Burtnieku pili Pie mana agrākā jaunības drauga Vecaja kuniga Burtnieku pilī. Sveicini viņu, sacīdams viņam, Ka esi vecaja Lielvārda mantnieks, No tēva sūtīts še mācīties ziņas Slaveno Burtnieku gudrības skolā. Laipnīgi Burtnieks vecajā pilī Tad tevi uzņems un izrādīs arī, Kur šķirstos glabājas svētajie burti, Dodami ziņas par likteni tumšo. Svētajie burti tikumus māca Un stāsta teikas par Austruma zemi, Un apdzied latviešu varoņus dziesmās, Dievības, ticības dziļumus atklāj. Visas šās ziņas un vēl daudzas citas, Tur būdams, mācīsies septiņos gados... /A. Pumpurs, Lāčplēsis/

Lāčplēsis ceļā uz Burtnieku pili meklēja naktsmājas, tāpēc aizjāja uz Aizkraukles pili, kur dzīvoja vecais Aizkrauklis ar savu daiļo meitu Spīdalu.

Dzejnieks ir vēsturiskā ziņā konkretizējis brīnumu pasakas darbības laiku, attiecīnot to uz noteiktu un ļoti svarīgu laikmetu latviešu tautas vēsturē – 12. gadsimta beigām un 13. gadsimtu, t.i., uz periodu, kad ierodas vācu krustnēši un norisinās Baltijas iekarošana. Eposā vēsturiskās 13. gadsimta latviešu cīņas pret vācu iebrucējiem tika meistarīgi sasaistītas ar 19. gadsimta tautas etniskā apliecinājuma un valstiskās atbrīvošanās centieniem.

Ir Andreja Pumpura varoņeposa "Lāčplēsis galvenais tēls, kas balstīts uz latviešu teikas tēla. Lāčplēsis ataino tautas diženumu, bet viņa varonība simbolizē cilvēka drošsirdību aizstāvot dzimteni no iebrucējiem. Skaists, stalts jauneklis, izredzēts varonis, dūšīgs kareivis. Nebija iedomīgs, bet bija gudrs un apķērīgs, mīlēja Laimdotu. Lāčplēsis

Spīdala Spīdala- virsaiša Aizkraukļa meita; pretstatā Laimdotai viņā parādās sieviešu ļaunumi netikumos. Spīdala ir Lāčplēsim ļauna darītāja, sadarbojas ar Veco raganu un Kangaru pret Lāčplēsi, cenšas viņu šķirt no Laimdotas, pazudināt, vēlas viņa nāvi. Eposa varone ir īsta skaistule, dīvaini lunkana, ar dedzīgām, zvērošām, zvēroti dedzīgām, dzirksteļu sprēgošām, pat ugunij līdzīgām acīm. Darba lielākajā daļā viņa ir ragana, kaut arī ne vienmēr tieši vērojama kā tāda. Ne aiz kāda aprēķina, bet savas kaislās sirds skubināta viņa ir zīmējusi velnam derību kaislībā ar savām asinīm. Naktīs Aizkraukļa meita melnā raganu rotā, zeltotām kurpēm kājās slepeni atstāj tēva pili un dodas savās raganas gaitās. Staburadze Spīdalu min blakus Kangaram, kā arī Lāčplēsis kādā epizodē sakarā ar Laimdotas pazušanu raksturo abus pilnīgi vienādiem vārdiem: Blēži, ļaundari, tautas slepkavas! jauneklis sauca. Ļaudis, neklausāt viltniekiem šiem, es pazīstu viņus! Svētulis Kangars un Spīdala abi ir pesteļu kalpi, Kuri dēļ sava labuma nodod ticību, tautu! Vērsdamās pret Lāčplēsi, kas ir tautas varonis, Spīdala līdz ar to faktiski vēršas pret visu tautu. Taču atšķirībā no Kangara viņas konfliktam ar Lāčplēsi ir tīri individuāls, pilnīgi personisks pamats: viņa nenostājas pret Lāčplēsi kā pret tautas varoni. Arī Kangara nostājā pret Lāčplēsi ir daži tīri personiski motīvi, taču visumā viņa rīcībai ir daudz plašāks un dziļāks pamatojums. Tādēļ Spīdala kā Lāčplēša ienaidniece nav vienādojama ar Kangaru. Tādēļ viņa beidzot arī spēj rast pareizu ceļu.

Laimdota ir tas tēls eposā, kurš pievērš lielu uzmanību senču atstātajām pamācībām, sevī ietverdama to tikumisko un gaišo, kas mūsdienās tiek atsijāts kā nevajadzīgs un nelietderīgs. Viņa tiek atainota vienkārša, bez viltus, tomēr ar stipru paļāvību uz pašas spēkiem. Autors skaidri attēlo arī pašaizliedzību, jo viņa ir gatava ziedot savu dzīvi tautas uzplaukumam un nākotnei. Lāčplēsi klausies, Lasīšu tagad iz gudrā Vidveda mācībām, kādas Devis tas tikai priekš tādiem, kuri var saprast un panest, kādā vakarā teica Laimdota. Viņa vēlējās parādīt, ka ir vērts ieklausīties jau sen izteiktās gudrībās, atziņās, kas atkārtojas un piepildās neatkarīgi no laika un vietas. Patiesību spēj izturēt tikai daži, kuri ir tam gatavi un morāli nobrieduši saprast. Laimdotai ir stipra ticība tēvu dieviem un nonākdama nonnu klosterī tiek šaustīta un kārdināta iesākt jaunu posmu savā dzīvē, pievēršoties Kristus ticībai. Laimdota

Koknesis bija spēcīgs, strādīgs un izpalīdzīgs jauneklis, kurš, pateicoties savam spēkam, no tuvējo mežu koku stumbriem baļķus tapināja un nesa tos uz pleciem pie nocietinājumu cēlājiem. Teritorijās ap Pērsi un Daugavu Koknesis bija visspēcīgākais jauneklis. Kkoknesis bija cilvēks ar spēcīgu garu, lielu apņēmību, vēlmi palīdzēt un plašām zināšanām namdaru un mežsaimnieku darbos. Pirmo reizi satiekot Lāčplēsi, Koknesis ar viņu noslēdza draudzību un apņēmās rādīt ceļu, doties viņam līdzi uz Zinību pili pie Burtnieka gudrības smelties. Tā Koknesis pirmo reizi sastapa Spīdalu, kura vēl bija nelabā varā. Tolaik Koknesis Spīdalā neko nesaskatīja, tāpat arī Spīdalu Koknesis nesaistīja ne ar ko jausmu. Koknesi, tāpat kā Lāčplēsi un Laimdotu, sasniedza ļaunuma garā roka. Viņu Veļu dienas svētku vakarā Spīdala un Kangars izmānīja laukā no Burtnieka pils. Kangars apvārdoja Koknesi, teikdams, ka tas var tautai nozīmīgus darbus veikt, Koknesi uz krustnešu kuģa ar vīnu apdzirdīja un, pašam nezinot, uz Vāczemi aizveda, kur tas, pametis klosteri, mācījās par bruņinieku. Bruņinieku prasmes apgūdams, viņš padzirdēja par kādu baltu jaunavu, kura esot ronnu klosterī nomitināta un, ka tā paša grāfa dēls, pie kura mācījies Koknesis, grib jaunavu par savu padarīt. Tad Koknesis devās viņu glābt un meklēt ceļu atpakaļ uz Tēvzemi. Koknesis, nesavtīgi glābdams Laimdotu, pierādīja, ka Lāčplēša greizsirdība ir nepamatota un viņu draudzība ir patiesa. Šis varoņdarbs un citi labie darbi (cīņās ar krustnešiem, palīdzība, kuru sniedza tautiešiem, atbalsts kareivjiem pirms iespējamās cīņas ar igauņiem), apgūtās cīņas prasmes un zinības Burtnieka pilī, piedzīvotais Vāczemē – tas viss pievērsa Kokneša domas daudz svarīgākām lietām kā vien baļķu nešana dzimtās upes krastos. Kokneša prāts un domas sasniedza daudz augstāku līmeni, radīja interesi un dziņu uz jauniem varoņdarbiem, daudz lielāku spēku, kas nepieciešams, lai izprastu savu īsteno sūtību un spētu izturēt arvien jaunas cīņas un pārbaudījumus. Koknesis

Kangars Kangars bija visīstākais viltvārdis, melis un tautas nodevējs, savtīgs pašlabuma meklētājs it visā. Izslavēts gan Kangars bija kā svētnieks un labdaris, īstens baltu ticības mīlētājs, kurš vientuļi dzīvo lielu mežu ieskautajos Kangaru kalnos. Patiesībā viņš jau ilgu laiku bija Līkcepures kalps, gan ne pārāk labs kalps, jo vakarā, kad Lāčplēsis bija devies izlūkot, kur nozūd Spīdala, Nagcepure grasījās Kangaru izbarot pūķim. Kangars nemitīgi centās darīt ļaunu Lāčplēsim, tieši Kangaram nelabais uzticēja veicināt kristietības ienākšanu Baltijā, jo lielākā daļa ticības sludinātāju un viņu kalpu jau bija Līkcepures varā. Kangars bija Spīdalas tēvocis, tādēļ viņa laikā, kad atradās tumsas spēku varā, pēc nepieciešamās palīdzības vienmēr devās pie tēvoča. Kangaram izdevās latvju zemē ieviest krustnešu ticību un laboties Kangars netaisījās. Vienīgais, ko Kangars nožēloja, bija tas, ka ticības ieviešana Baltijā nenesa labus augļus viņam, pie viltus svētuļa ļaudis vairs nenāca pēc padoma, jo tiem nebija brīvas dzīves. Kangaru satrauca arī tas, ka ienācēji no Vāczemes vairs neklausījās viņa sacītajā bet par visu vairāk kremta sirdi vecam liekuļam, ka bij Lāčplēsis tautas varons, lielu slavu panācis un ka Spīdala bij brīva, Velna nagiem izrauta. Viņam atlika vairs tikai dzīvot vientuļi savā mājā Kangaru kalnos un gaidīt mokošo nāvi.

Katram no eposa centrālajiem tēliem ir piedēvējama kāda īpašība, nozīme dzīvē, kura ir cieši saistīta ar viņu īpašībām un paveikto eposā. Spīdala ir cīņas gara simbols, jo eposā viņa dzina Lāčplēsi doties atpakaļ uz Tēvzemi, posties cīņai ar svešajiem ienācējiem – ticības nesējiem un ienaidniekiem. Laimdota simbolizē latviešu tautu, kā diezgan noslēgtu, mērķtiecīgu un klusu, bet tajā pašā laikā arī progresīvu, tādu tautu, kura mācās no savām kļūdām, pieņem patiesību un cenšas iepazīt un apgūt citu tautu kultūras un vēsturisko mantojumu. Lāčplēsis simbolizē tautas garu – spēcīgas, apzinīgas, patriotiskas tautas garu, kura cīnās par saviem mērķiem un ideāliem. Koknesis simbolizē latviešu tautas neizmērojamo spēku – vienotības, prāta, parašu un cīņas spēku. Kangars tautas acīs ir nodevējs, visa gaišā, ideālā un skaistā apsmējējs, kuram pats svarīgākais ir tikai viņš pats, nevis tautas labklājība.

Eposam ir seši dziedājumi, kuru apakšvirsrakstos autors izklāstījis nitikumu sižetisko secību. 1. Dziedājums. Dievu sapulce. 2. Dzedājums. Lāčplēša pirmais varoņdarbs. Lāčplēsis dodas ceļā uz Burtnieku pili. Aizkraukļa meita. Velna bedre. Staburadze un viņas meitiņa. Koknesis. 3. Dziedājums. Kangars un Diterihs. Milzis Kalapuisis. Karš ar igauņiem. Nogrimusī Burtnieku pils. Teikas un mācības Burtnieku rakstu tīstokļos. Veļu nakts. Laimdota pazūd. 4. Dziedajums. Kaupa pie svētā tēva Romā. Rīgas dibināšana. Laimdota nonnu klosterī. Laimdotas un kokneša bēgšana iz klostera. Lāčplēsis Ziemeļa jūrā. Ziemeļa meita. Sumpurņi. Zemes mala. Dimanta kalns. Apburta jūras sala. 5. Dziedājums. Uz apburtas jūras salas. Trīs jodi. Vecā ragana. Spīdala. Laimdota un Koknesis. Satikšanās. Laimīga atgriešanās atpakaļ uz tēviju. 6. Dziedājums. Līgo svētki, ligas nakts. Virsaišu sapulce. Lāčplēsis ar biedriem sapulcē. Kāzas. Karš ar bruņiniekiem. Lāčplēsis Lielvārdē. Kangars un Diterihs kā nodevēji. Lāčplēša nāve. Beigas.