Šūna (uzbūve) Darba autori: Starikovs Andrejs Timofeevs Igors

Saturs Kas ir šūna? Citoloģija Šūnas ķīmiskais sastāvs Šūnas uzbūve –Šūnapvalks –Citoplazma –Organoīdi –Kodols Šūnas vielmaiņa Šūnas augšana Šūnas attīstība

Kas ir Šūna? Šūna - ir dzīvā organisma uzbūves un Funkcionēšanas pamatvienība. Šūna ir pati mazākā dzīvā vienība. Visu vienšūnas un daudzšūnu organismu šūnas ir līdzīgas pēc savas uzbūves, ķīmiskā sastāva, galvenajām dzīvības norisēm un vielmaiņas Šūnu vairošanās notiek dalīšanā ceļā. Sarežģītos daudzšūnu organismos, piemēram, dzīvnieku un cilvēku organismā, šūnas specializējas pēc Veicamajām funkcijām un veido audus. Atšķirīgie audi veido dažādus orgānus. Ikvienā organismā orgāni ir cieši savstarpēji saistīti. Tie pakļaujas kopējai centrālās nervu sistēmas un hormonālās sistēmas regulācijai.

1.Kodoliņš 2.Kodols 3.Ribosoma 4.Pūslītis 5.Endoplazmatiskais tīkls 6.Goldži komplekss 7.Citoskelets 8.Gludais endoplazmatiskais tīkls 9.Mitohondrijs 10. vakuola 11.Citoplazma 12.Lizosoma 13.Centriola

Citoloģija Citoloģija -ir zinātne par šūnu. Tā pēta šūnas uzbūvi, sastāvu un funkcijas. Pētījumi notiek gan ar vienšūnu organismiem – baktērijām, aļģēm, gan ar augu, dzīvnieku un cilvēku šūnām. Citoloģija nav sena zinātne. Tā izveidojusies pirms aptuveni 100 gadiem. Taču citoloģijas pirmsākumi meklējami jau gadā, kad Roberts Huks pirmo reizi ieraudzīja šūnas korķa griezumā. Pētījumi par šūnas uzbūvi un funkcijām notiek joprojām. Mūsdienu tehnika ļauj ne tikai šūnas apskatīt zem gaismas mikroskopa vai elektronmikroskopā, bet arī izdalīt un kultivēt atsevišķas audu šūnas, izdalīt un atkodēt šūnas ģenētisko informāciju. Pētījumi joprojām turpinās, jo tas ir sarežģīts un ilgstošs darba process.

Šūnas uzbūve Ir zināms, ka ikvienu organisma šūnu veido divas svarīgākās pamata sastāvdaļas – kodols un citoplazma. Tās ir savstarpēji cieši saistītas un neatdalāmas struktūrvienības. Taču katra šūnas struktūra ir nozīmīga, un bez tās šūna nav spējīga eksistēt un veikta savu funkciju. Turpmāk apskatīsim šūnas uzbūvi sīkāk.

Šūnapvalks Šūnas membrānai izšķir ārējo kārtu un iekšējo slāni jeb plazmatisko membrānu. Ārējai slānis ir ļoti plāns un elastīgs, to veido olbaltumvielas un polisaharīdi. Iekšējais slānis jeb plazmatiskā membrāna arī ir ļoti plāna. Tā sastāv no olbaltumvielām un lipīdiem. Plazmatiskai membrānai ir vairākas svarīgas funkcijas: tā norobežo šūnas iekšējo vidi no ārējās, ar īpašu fermentu palīdzību tā regulē barības vielu iekļūšanu šūnā un vielmaiņas produktu izvadīšanu no šūnas.

Citoplasma Citoplasma ir šūnas pusšķidra iekšējā vide. Tā Sastāv no hialoplazmas, kas nosaka šūnas ķīmiskās un fizikālās īpašības, organoīdiem un ieslēgumiem. Šūnas citoplazmā ir atrodami arī dažāda veida ieslēgumi. Atšķirībā no organoīdiem tās ir nepastāvīgas šūnas struktūras. Ieslēgumus var sastāvēt no taukiem, olbaltumvielām vai ogļhidrātiem. Ieslēgumi parasti tiek izmantoti kā rezerves vielas vielmaiņas procesos.

Organoīdi Organoīdi ir citoplazmas diferencētas daļiņas, kas šūnā veic noteiktas funkcijas. Pie tiem pieder: Endoplazmatiskais tīkls, kas atbild par olbaltumvielu, lipīdu un polisaharīdu sintēzi un transportu; Goldži komplekss, kas sintezē polisaharīdus un lipīdus un kurā uzkrājas endoplazmatiskā tīklā sintezētās vielas, lizosomas, kas sagremo atmirstošās šūnas daļiņas un iekļuvušos svešķermeņus, mitohondriji, kuri sintezē ATF – šūnas enerģijas avotu, ribosomas, kuru funkcija ir olbaltumvielu sintēze, centriolas un mikrocaurulītes, kuras piedalās šūnu dalīšanās procesā, skropstiņas un viciņas, kas palīdz šūnām kustēties, bet tās nav atrodamas visām šūnām.

Kodols Kodols ir šūnas darbības regulācijas centrs. Tajā ir sakopota galvenā ģenētiskā informācija (DNS) jeb dati par iedzimtību. Kodols kontrolē Kodols sastāv no vairākām struktūrām, un katrai no tām ir savs uzdevums un funkcija: kodola apvalks atdala kodolu no citoplazmas. Tā uzbūve ir līdzīga citoplazmatiskajai membrānai. Caur kodola apvalku notiek nepārtraukti vielmaiņas procesi; kodoliņa galvenā funkcija ir ribosomu sintēze. Šūnā var būt viens vai vairāki kodoliņi; kodola sula jeb kariolimfa ir kodola iekšējā puscietā vide. Tā satur daudz fermentu, kas nepieciešami ribosomu nukleīnskābju sintēzei; hromatīdas satur šūnas ģenētisko informāciju. Ar to palīdzību informācija par iedzimtību tiek nodota tālāk.

Šūnas vielmaiņa Šūnas vielmaiņa. Kā redzams šūna ir nepārtraukti mainīga struktūra. Tomēr tajā notiekošajām ķīmiskajām reakcijām ir stingri noteikta kārtība. Galvenie šūnas vielmaiņas procesi ir: - sintēzes reakcijas, kuru laikā rodas jaunas vielas – olbaltumi, lipīdi, ogļhidrāti, nukleīnskābes, ATF, u.c. - noārdīšanās reakcijas, kuras ir pretējas sintēzes procesiem. To laikā sarežģītas vielas tiek sadalītas vienkāršās. - enerģētiskie vielmaiņas procesi, kuru laikā atbrīvojas enerģija, kas nepieciešama šūnas izdzīvošanai un normālai funkcionēšanai.

Šūnas augšana Šūnas augšana ir tās palielināšanās uz uzņemtās barības rēķina. Ķermeņa augšanu galvenokārt nodrošina jaunu šūnu veidošanās šūnu dalīšanās rezultātā. Augšana noris, ja veidojas vairāk vielu, neka noārdās. Daži dzīvnieki, piemēram, gliemji, zivis un abinieki, aug visu mūžu.

Šūnas attīstība Šūnas attīstība ir izmainās šūnas vielmaiņā, kas notiek tās dzīves laikā. Šūnas attīstība sākas ar tās rašanos un beidzas ar dalīšanos vai nāvi. Šūnas novecošana un nāve ir dabiskas norises, un arī to pamatā ir vielmaiņa. Jaunās šūnās vielmaiņa ir ļoti strauja, pārsvarā notiek vielu veidošana. Līdz ar šūnu novecošanu vielu veidošana apsīkst, pārsvaru ņem vielu noārdīšana. Tāds vielmaiņas traucējums dažos gadījumos izraisa šūnu dalīšanos un jaunu šūnu veidošanos ar pastiprinātu vielmaiņu, bet citos gadījumos ir par cēloni šūnas vielmaiņas izsīkšanai un šūnas bojāejai. Dažādu šūnu dzīves ilgums svārstās no dažām stundām līdz desmitiem gadu. Cilvēka ķermenī pastāvīgi atmirst vecās šūnas un veidojas jaunās šūnas.